Dainas Avotiņas romānā turpinās rakstnieces populārās grāmatas "Kad lausks cērt" varoņu gaitas uz 20. gadsimta vidus vēsturisko notikumu fona. “Rimežu” saimniece Jūlija ir zaudējusi vīru Rihardu, un šajā traģiskajā brīdī spēku turpināt dzīvot un strādāt dod tikai atbildība par bērniem un saimniecību. Jūlijai palīdz lielais akmens ezermalā zem vītola, gājputnu balsis virs galvas, naktsvijoļu smarža un, protams, mīļotā vīra velis, kuru viņa jūt sev līdzās visās ikdienas gaitās. Vai ar to pietiks, lai joprojām staltā un daiļā pusmūža sieviete spētu nosargāt viņai uzticētās mājas un zemi arī tad, kad bērni kā gājputni cits pēc cita aiziet no mājām un dzimtajai zemei un tās ļaudīm pāri veļas varas maiņas, karš, nelaimes...? “Kā ik rudeni projām baros un kāšos, zemu un augstu lidoja gājputni. Jūlija iedomāja, ka viņas meitas ir kļuvušas līdzīgas šiem gājputniem. Vai viņas svešumā atradīs otru dzimteni? Vai viņas kā dzērves pārlidos reiz mājās? Jūlija gandrīz skaidri zināja, ka otru dzimteni viņas bērni neatradīs. Ikvienam cilvēkam dzimtā zeme ir lemta tikai viena. Citur viņš var dzīvot, bet īstu māju viņam tur nav. Kas šeit notiks, ja daudzi aizbrauks? Vai saradīsies svešinieki ar svešu valodu? Jebšu no jauna saaugs meži, kuri savulaik te ar smagu darbu nolīsti?”