Grāmatas darbība nenotiek Amsterdamā, un lielākā daļa varoņu ir cilvēki bez principiem vai gandrīz bez principiem. Kas tad īsti ir Amsterdamas princips? Termins nāk no Amsterdamas sarkano lukturu kvartāliem. Kad klients atnāk uz bordeli un izvēlas meiteni, viņš bieži vien maksā par pakalpojumu bargu naudu. Labākajos no labākajiem iestādījumiem tiek piedāvāti arī papildu pakalpojumi. Viens no tādiem ir iespēja slepeni skatīties uz klientu, kurš paņēmis meiteni. Tas parasti maksā vēl dārgāk. Taču visdārgāk maksā tas, kurš slepeni skatās uz to, kurš slepeni skatās uz pirmo. Stāsta morāle vienkārša: uz katru lūriķi var atrasties pa lūriķim. Tas tad arī ir Amsterdamas princips. Grāmatā gandrīz viss notiek ar datoru vai datorā. Varoņi gan blēdās internetā, gan noklausās telefonu sarunas ar īpašām ierīcēm, gan attālināti uzlauž māju un automašīnu signalizācijas. Grāmatā aprakstītās metodes ir mūsdienu tehnoloģiskās krāpniecības realitāte, un Lācītis nekavējas tās izmantot savos literārajos nolūkos, pie viena saglabājot savu parasto cinisko un ironisko attieksmi pret varoņiem un lasītāju. Netrūkst arī sulīgas un tiešas valodas. Rezultāts – Latvijā pirmais romāns kiberpanka žanrā, lai gan pats autors uzstāj, ka tā drīzāk ir parodija par spiegu romāniem, jo viss aprakstītais esot teorētiski iespējams. Tātad nekādas fantastikas! Šī jaunā Lācīša grāmata ir veltīta trim jauniem cilvēkiem, kas cenšas dzīvē izsisties un iekārtoties ar ne pārāk likumīgiem un, jāatzīst, ne pārāk veiksmīgiem līdzekļiem. Dzīves neparedzamie vēji trijotni aizpūš uz Skotiju, kur viņiem sanāk gan pastrādāt nelegālā spirta rūpnīcā, gan izplānot it kā neieņemamas pils apzagšanu. Vienlaikus grāmata ir arī satīrisks komentārs par noskaņām mūsdienu Latvijā, neseno padomju pagātni un kariķēti paranoisku skatījumu uz politiku.