“Es rakstu par to, kas man svarīgs, kas sāpina, liek raudāt. Par to, ko mīlu un ko ienīstu. Par ilgām, zaudējumiem, vilšanos, spēku, darbu un politiku,” saka Linda Mūrniece un atver savas dienasgrāmatas lappuses arī lasītājam, jo šī ir “Gandrīz dienasgrāmata”. Gribu dzert vīnu pie jūras un turēt skapī sarkanas kurpes, kuras nekad neuzvilkšu, lai gan sapņošu par to, cik graciozi es tajās eju... Mēs novecojam. Un ir tikai divas iespējas: pieņemt to kā jaunumu savā dzīvē un baudīt vai kā neizbēgamu ienaidnieku, ar ko cīnīties. Es uzlieku savas smukās brilles un... ieveru adatā diegu. Viena maza pienenīte. Tik dzeltena. Un ļoti īpaša. Vienīgā pļavas vidū. Dzīve sastāv no sīkumiem. Svarīgi labajiem nepaiet garām un tos paturēt, sakrājot nebaltām dienām.. Mīlestības vārdu ir simtiem, tie ir tik dažādi, ka grūti noformulēt kaut daļu. Tomēr tos, pēc kuriem ilgojos, esmu burtos ietērpusi. Vēstule vīrietim, ko nekad nesastapšu… sapņi vai fakta konstatējums? Varbūt miljoniem pasaules sieviešu ideālā vīrieša neeksistējošs apraksts? Mans labākais draugs ir gejs – tā tiešām ir. Uzliku mūsu stāstu uz papīra kā atbalstu arī citiem nesaprastajiem. Varbūt izaicināt uz diskusiju? “Spriežot pēc tiem, kas lasījuši, – par to, kas katram sirsniņā. Daudz sirsnības, atbalsta un pateicības saņemu no pavisam svešiem, kam esmu ļāvusi ielūkoties dienasgrāmatas virtuālajā versijā.” Linda Mūrniece