“Auni un ārsti. Ārsti – to vēl varētu saprast, bet kādēļ auni, kāda saistība? Patiesībā – nekāda, un grāmata jau nav ne par auniem, ne par ārstiem, tas ir tikai fons, nolemta nejaušība, jo tikpat labi aunu vietā varētu būtu citi lopiņi, bet ārstu –, piemēram, advokāti. Cilvēks piedzimstot atver pirmās durvis un ienāk gaismā, kas padara viņu redzamu. Augot un mācoties viņš sasniedz otras, aiz kurām ir pieaugušo dzīve jeb, kā mēs to saucam, cilvēku sabiedrība. Un tajā nebūt neklājas tik viegli un saldi, kā bijis cerēts. Tāpēc, lai pastāvētu, nesabruktu un piepildītu savas atnākšanas cerības, viņam jāatrod spēks tikai un vienīgi sevī pašā. Grāmata ir par šo spēka avotu, katra personīgo, iekšējo pasauli, kas dziļi un rūpīgi slēpta no citu acīm un pat daļēji – no mums pašiem. Lai pasmeltos no spēka avota, beidzot ieraudzītu sevi, iemācītos sarunāties ar savu visdziļāko būtību, ir jāatrod un jāatver trešās durvis.” Liāna Miķelsone