Kādas mazpilsētas stacijā jaunais pārmijnieks Linards gādā, lai vilcieni uz fronti un no tās droši paietu viens otram garām. Tie ved karavīrus, munīciju, retāk cilvēkus no nekurienes uz kaut kurieni. Kādā reizē steidzīgais frontes vilciens aizķer cilvēku pilnā sastāva pēdējos vagonus, un Linards sadauzītajā vagonā starp mirušām sievietēm atrod meiteni, kura elpo. Ko iesākt, ko darīt? Atstāt – nozīmē atdot nāvei. Ziņot vācu okupācijas iestādēm – gandrīz to pašu. Vest uz mājām – vecāki nepieņems, baidīsies riskēt. Linards izdara tā, ka meitene paliek dzīva, bet viņš to pazaudē. Gadi iet, meitene pieaug, bet Linardam sirdī ne dienu vairs nav miera. Vladimirs Kaijaks romānā lieliski pratis radīt spriedzi notikumos un uzturēt to cilvēku attiecībās.