"Vēstule var iepriecināt, vēstule var skumdināt, paretam gadās, ka vēstule iejaucas cilvēka liktenī, notikumi sāk vērpties pavisam citādi, nekā iepriekš gribēts, un mīlestībai basām kājām jāiet asām šķembām kaisīts ceļš – kā notiek šajā romānā. Vladimirs Kaijaks paspēja to uzrakstīt līdz pusei. Viņš nekad nevienam, pat man, nestāstīja, ko raksta. Nejautāju un nespiegoju, kad viņš kaut kur aizgāja, zināju, ka, tikko pabeigs, iedos izlasīt. Kad Vladimira vairs nebija, ilgi neuzdrošinājos apskatīt uzrakstīto, likās: nedrīkstu, jo vēl tikai pusē... Tomēr saņēmos, jo sapratu, ka pabeigt vajadzēs man. Izrādījās, šis ir turpinājums romānam “Meitene no nekurienes”, bet tiklab lasāms kā patstāvīgs darbs. Līdz 167. lappusei ir Vladimira Kaijaka teksts, tālāk – mans. Centos iztēloties, kā viņš būtu sižetu risinājis. Skaidrs, ka vajadzīgi notikumi un cilvēku rīcība Kaijaka stilā, manā romānā tas droši vien būtu mazāk dramatiski." Māra Svīre