„Es sāku rakstīt dienasgrāmatu, kuru atļauts publicēt pēc manas nāves, ” savā jaunajā kladē ieraksta pusaudze Emīlija. Jau tobrīd meitenei ir skaidrs – viņa būs slavena rakstniece, kuras jaunības dienu dienasgrāmatu vēlēsies publicēt visi. Taču ikdiena atšķiras no sapņiem. Drīz vien pēc tēva nāves Emīlija nonāk „Jaunajā mēnesī” – radinieku mājās pie tantes Elizabetes. Tante nav vis kaut kāda laipnā feja – viņa ir stingra un principiāla, un, šķiet, nekas neliks atmaigt viņas cietajai sirdij. Ar pateicību pieņemot tantes rūpes, Emīlija savukārt mācās būt drosmīga un lepna. Šis ir aizkustinošs, romantisks stāsts par pusaugu meitenes pirmajiem mēģinājumiem rakstniecībā. Taču īstu baudījumu sagādā lappuses, kurās autore rāda, kā veidojas Emīlijas personība – vienlaikus lepna un sirsnīga, dziļi jūtoša un neglābjami radoša. „...ja tu zinātu, ka visu mūžu būsi plika kā baznīcas žurka, ja tu zinātu, ka neviena tava rinda nekad netiks iespiesta, vai arī tad tu turpinātu rakstīt? Vai turpinātu?” Ko Emīlija atbild misteram Kārpenteram? „Emīlija no „Jaunā mēness”” pieder pie visu laiku populārākajām romantiskās jauniešu literatūras grāmatām. Romāna autore Lūsija Moda Montgomerija, kas sarakstījusi arī grāmatu ciklu „Anna no „Zaļajiem jumtiem””, atzinusi, ka Emīlija ir viņas mīļākā varone.