Annai ir jau sešpadsmit gadu, viņa ir pieaugusi… gandrīz. Meitenes pelēkās acis dzirkstī līdzīgi vakara zvaigznēm, bet kastaņbrūnie mati joprojām liesmo tāpat kā viņas raksturs. Gadiem ritot, viņa ieguvusi Eivonlijas iemītnieku mīlestību un tāda cilvēka reputāciju, kas allaž pamanās iekulties dažādās ķibelēs. Taču īstā Annas rakstura pārbaude sākas, kad viņa kļūst par skolotāju. Annai nākas ne tikai mācīt citiem rakstīt, lasīt un rēķināt, bet arī pašai iziet dzīves skolu: viņa uzzina, cik sarežģīta kļūst dzīve, jaucoties kāda cita mīlas lietās, pieņemot “Zaļajos jumtos” vēl divus bāreņus un vērojot glītā Gilberta Blaita dīvaino uzvedību. Lūsija Moda Montgomerija (1874–1942), kas, tāpat kā Anna, agri palikusi bez vecākiem un uzaugusi pie jūras Prinča Edvarda salā Kanādā, meitenes dzīvesstāstā pa daļai aprakstījusi pašas bērnībā un jaunībā pieredzēto un pārdzīvoto.