Man ir liels prieks, ka klajā nākusi izvērsta gan lielu perso­nību — teātra zinātnieku, rakstnieku, dzejnieku, aktieru un politiķu —, gan vienkārši galvenajam varonim tuvu cilvēku radīta grāmata par izcilo, unikālo aktieri Edgaru Liepiņu. Ja aktiera gaitu sākumā spēlēti pozitīvie sociālisma cēlāji — strādnieku šķiras pārstāvji — un pasaku tēli bērnu izrādēs, tad, satiekot savus īstos režisorus un atklājot savu īpatno ­plastiku un izteiksmību suņa Dūža lomā, Edgars Liepiņš kļūst par vienu no vadošajiem Jaunatnes teātra aktieriem. Joprojām tiek stāstītas leģendas par viņa Tilu Pūcesspieģeli, kurā atklājās īpašais Edgara Liepiņa talants: savienot āksta un traģiķa būtību. Visu aktiera dzīvi Edgars Liepiņš bijis Latvijas patriots, kurš padomju laikā caur humoru pauda savu sāpi par ­Latvijas nebrīvi. Par viņa liktenīgo lomu kļuva super­populārais televīzijas uzvedumu personāžs Hugo Diegs — pārspīlēts švītiņš, aiz kura komiskās maskas izšāvās pa trāpīgai padomju īstenību kritizējošai bultai. Šī loma pavēra Liepiņam sadarbību ar Raimondu Paulu, Mārtiņu Braunu, Juri Kulakovu. Savos estrādes numuros viņš varēja būt spilgts, nešpetns, dzēlīgs, savās lomās — maigs, jūtīgs, pat liriski melan­holisks, un šīs galējības raksturoja arī Edgara Liepiņa privāto dzīvi. Edgars Liepiņš pats parūpējās par tautas ­ataudzi — četras oficiālās (un vairākas neoficiālās) sievas dāvāja viņam trīs dēlus un ­meitu. Kāpēc mūža nogalē aktieris jutās tik vientuļš? Iespējams, ­atbildi atradīsiet šajā grāmatā. Henrieta Verhoustinska, kultūras žurnāliste un teātra kritiķe