Vietu, kur ceļš/taka sadalās vai kur tos šķērso cits ceļš/taka, sauc par krustcelēm. Nemateriālajā pasaulē krustceles ir pārdomu un izvēles punkts. Jaunu iespēju punkts. No tā, kurp ceļinieks paskatīsies vai nogriezīsies, būs atkarīgs viss tālākais ceļš. Senos laikos krustceles tika uzskatītas par nelāgu vietu, kas jāšķērso neatskatoties, nežāvājoties, neēdot, nerunājot, nedziedot, nesvilpojot, lieki nepievēršot uzmanību, neko (sevišķi naudu) no zemes nepaceļot, neatstājot neko no sevis – pat ne spļāvienu! Turklāt krustcelēm nekad nevajag iet pa vidu, lai nezaudētu veiksmi un dzīves laimi. Pasarg dies’ nonākt krustcelēs pusnaktī! Tur mīt ļaunie gari, klīst pašnāvnieku un ar nāvi sodīto dvēseles, raganas un burvji dara savus melnos darbus, bet pilnmēnesī var sastapt arī vienu otru neprecētu puisi vai meitu, cenšoties pievilināt izdošanos mīlestībā. Krustceles esot laika portāli, vārti, kas savieno redzamo un neredzamo pasauli, caur tiem izejot, var iekļūt laika cilpā un nokļūt pavisam ne tur un ne tad, kā vēlēts. Lai saprastu, vai no krustcelēm jāpiesargās, jāzina, cik ceļi saiet kopā un kādā leņķī – vai veidojas taisnais krusts, lietuvēna krusts, trijkājis, velna dakša, zvaigzne vai strupceļš. Jo senākas krustceles, jo tās enerģētiski (maģiski) jaudīgākas. Un ja vēl līdzās aug ozols...