Grāmatā “Ledus apelsīns” apkopoti smalki izjusti un psiholoģiski precīzi stāsti par cilvēkiem, kuru dzīves veidojis 20. gadsimts – laiks, kad cilvēki mācēja runāt pusvārdos, bet katrs pieskāriens bija gan smagāks, gan svarīgāks nekā šodien. Bērna dzīves it kā mazās, bet patiesībā tik nozīmīgās drāmas, pieauguša cilvēka mēģinājumi izprast pagrieziena punktus savā dzīvē – it viss tiek izdzīvots skaudri, bet teju vai nemanāmi. Un, lasot šos stāstus, šķiet, ka arī tagad mēs esam saglabājuši spēju ne vien nepateikt visu, kas uz sirds, bet arī – šo nepateikto saprast. Ieva Melgalve, rakstniece „Tur man klusums, maize, varbūt arī Dievs.“ Šie nav ātrie gabali, dažu nedēļu vai mēnešu teksti – Dace Vīgante savus stāstus ir būvējusi krietni un ilgi. Gatavojusi, piegriezusi, izmīcījusi, izveidojusi par tādiem, kur i pļavas dziļums sajūtams, i dzimtas galda grumbuļi sataustāmi un kauciens pēc mīlestības skan vēl labu brīdi pēc pēdējā punkta. Daces tekstam raksturīgas vismaz trīs būtiskas iezīmes: fotogrāfiski precīza detaļu ainava, kas piešķir stāstiem dziļumu; emocionāla spriedze vai ar to kontrastējošs jūtu tukšums, ko katrā stāstā nes sieviete, bērns, pusaudze, sirmgalve; sociālais un vēsturiskais norišu fons, kas padara tekstus loģiskus un Daces varoņu rīcību – pamatotu. Tā ir īpaša, unikāla rakstnieces balss, kas padara tekstu – dažus zīmīgus teikumus, varoņu sarunas, atmiņas – par atmiņā paliekošu. Osvalds Zebris, rakstnieks Dace Vīgante (1970) dzīvo Jūrmalā. Kopš bērnības gribējusi kļūt par rakstnieci, bet karjeru veidojusi jurisprudencē un personālvadībā. Divus gadus piedalījusies Literārās akadēmijas prozas meistardarbnīcā, lai saprastu, vai nepiepildītā vēlme rakstīt ir iemesls gruzdoņai zemapziņā. 2015. gadā saņēmusi Prozas lasījumu žūrijas speciālbalvu. Līdz šim publicējusies žurnālā Domuzīme un interneta žurnālā www.satori.lv, līdzautore Havjera Garsijas dokumentālās prozas grāmatai “Gatavots a la Mexicana” (2009). “Ledus apelsīns” ir Daces pirmais stāstu krājums.