„Garais ceļš uz Hantimansijsku” ieved latviešu lasītāju maz zināmā un maz aprakstītā Latvijas rokmūzikas pagrīdes vidē, kur ar varoņiem notiek visneiedomājamākie piedzīvojumi. Tekstu bagātina subkultūrai raksturīgs svaigi sulīgs humors un leksika. Būtībā tas ir vēstījums par to, kā jauni vīrieši cenšas nonākt pie dzīves jēgas: viņi spēlē mūzikas instrumentus, dzer alkoholu, pīpē, dzied, spontāni sacer dziesmu tekstus, sarunājas un, izmantojot pašhipnozi, dodas integrālas realitātes izziņas ceļā ar nolūku paplašināt savu apziņu. Puiši noraida plakanu domāšanu, primitīvu patērniecību un kautrīgi ilgojas pēc mīlestības. Proza, kas saprotošā lasītājā burtiski izraisīs smieklu lēkmes! Lai arī pilnīgi atšķirīgs, šis teksts turpina NSRD iekopto praksi lūkoties uz dzīvi skaisti un neparasti. Maz cerību, ka to kādreiz varētu iekļaut skolu literatūras mācību programmās. Lai gan – vajadzētu!