Pieejama
Būris
Alberts Bels
Būris
Alberta Bela (1938) “Būris” (1972) ir romāns, kurā ir saglabāts vērtību potenciāls arī mūsdienās, pavisam citā ekonomiskā un sabiedriskā sistēmā. 20. gadsimta 60. un 70. gadu mijā Bels bija kļuvis par rakstnieku, kurš padomju sistēmai bija bīstams un lieks sava intelekta un talanta dēļ. Romānā vēstīts par arhitektu Edmundu Bērzu, kuru noziedznieks Kārlis Dindāns iesloga būrī mežā. Bez vēsts pazudušo arhitektu meklē kriminālizmeklētājs Strūga, kurš, veicot darba pienākumus, pamazām iepazīst Bērzu – tipisku vidusslāņa pārstāvi. Tikai laimīgs gadījums viņu uzvedina uz Dindāna pēdām, kurš Bērzu nepamatotas greizsirdības dēļ ieslodzījis krātiņā, kur kādreiz turēti zirgi. Bērzs, atrodoties būrī, pārtiek no riekstiem, sēnēm, baložiem un pie viena arī atbrīvojas no podagras un liekā svara. Viņš pārvērtē savu dzīvi, attiecības ar sabiedrību. Bērzam ir laiks eksistenciālām pārdomām par sevi būrī, būri sevī un būra problēmu sabiedrībā. “Bels [“Būrī”] nepārprotami norāda (..): mēs katrs nēsājam savu būri sev līdz[i], ka būris var būt arī dzīvošana aiz restēm citādā nozīmē: aiz pieraduma restēm, aiz dogmu restēm, (..) neliekas, ka pārdzīvojums būrī būtu Bērzu pārvērtis būtiski. Bet varbūt Bels ar vēsu ironiju tieši to grib parādīt, ka būris nav nekāds līdzeklis labāka cilvēka veidošanā, tā cilvēka, ko Latvijā tagad mēdz rakstīt ar lielo burtu. Romāna izskaņā Bērzs atkal atgriežas ikdienā. Liekas, Bels rezignēti konstatē, ka viss sparīgi ievirzās vecajās sliedēs” (Jautrīte Saliņa). 1993. gadā pēc romāna “Būris” ir uzņemta tāda paša nosaukuma spēlfilma (scenārija autors un režisors – Ansis Epners). Izdevumā lasāma arī literatūrzinātnieka Viestura Vecgrāvja apcere “Par būru allažīgo blakusesamību un cilvēka izvēles iespējamībām”, kurā analizēts romāns “Būris”, kā arī sniegts ieskats rakstnieka personībā un daiļradē.