Romāns - veltījums latviešu lauku sievietēm, kuras savā bērnībā vienas no pirmajām sāka apmeklēt skolas, jo iepriekš meitenēm tas bija liegts. Sievietēm, bez kurām nebūtu mūsu, nebūtu latviešu valodas un latvisku māju. Viņas iedvesmoja mūsu kultūras rašanos, mīlēja vīrus, kas pielūdza zemi, dzemdēja un izauklēja dēlus, kuri izcīnīja Latviju. Aizgājušo gadsimtu latvju zemnieku sievas ir svētums! Divas Marijas - Bišere un Laimiņa – bija Vidzemes guberņā ietilpstošās Jaunpiebalgas draudzes saimnieku meitas, kuru senču dzimtās valdīja 19. gadsimta vidū vēl dzīvais hernhūtiešu ticības gars, darba tikums un morāle. Abu dēli – ekscentriskais otas mākslinieks Kārlis Miesnieks un melanholiskais komponists Emīls Dārziņš – Latvijas brīvvalsts nodibināšanās laikā kļuva par nozīmīgām personībām tautas kultūras vēsturē. Viņu mātēm katrai savs ceļš, kam kopīgs sākums – pelēkais lūgšanu namiņš gleznainās Piebalgas meža ielokā. ,,Hernhūtiešu meitās” sastapsim jau romāna pirmajā daļā ,,Mācītājs un viņa dēls” iepazītos varoņus – ietekmīgo mācītāju Kēlbrantu ģimeni, Rankas baronu Leonu fon Meiendorfu, kura dzīve nejēdzīgi aprausies no nezināma ļaundara lodes, kā arī veco skolmeistaru Pēteri Ulpi ar viņa lielo saimi draudzesskolā. Skrīvera Kārļa Bišera un mazās Dulpu Lates ģimenē piedzims meita Marija, kurai no bērna kājas taps stāstīts, ka viņa apsolīta kaimiņam Viņķu Miesniekam par sievu, bet iznesīgais Jāņaskolas pārzinis Andžs Dārziņš tik ļoti iekāros jauniņo Abrupu saimniekmeitu Laimiņu Mariju, ka Kēlbrants meiteni nokristīs ātrāk, lai kāzas pasteidzinātu...