Savas 80. jubilejas gadā ražīgais Liepājas rakstnieks Ēriks Kūlis dāvā lasītājiem oriģinālprozas grāmatu “Uguns Pēda”, kurā iekļauts īsromāns un astoņi stāsti. Visus šos literāros sacerējumus var ieskaitīt ironiskās prozas bilancē, jo autors, šķiet, tieši ironiju ir izvēlējies par to filtru, caur kuru pašreiz vērtēt laiku, notikumus un cilvēkus tajos, stingri neņemot vērā, vai sižeti vijas cerīgi un personāžu likstām ir laimīgas beigas. Jāatzīst, ka Ē. Kūlis ar pasakām raksturīgiem nobeigumiem nekad nav aizrāvies, kaut arī viņa radītie personāži lielākoties nāk no tiem sabiedrības slāņiem, kurus senāk apdzīvoja trešie tēvadēli, bārenītes, kā arī citi sadzīves pasaku tēli. Īsromāna “Uguns Pēda” titulvaronis (pases vārdā Justs) ir ugunsdzēsējs glābējs, apveltīts teju ar Kurbadam raksturīgām īpašībām, taču personiskajā dzīvē puisis cīnās ar īsta Otello nepamatotajām kaislībām, tādējādi pats sevi padarīdams gan par nerru, gan mocekli. Stāstus “Cēzara salāti” un “A/s Jonass & Pēteris” pārstāv bezbērnu laulātie pāri, kuri nepārprotami demonstrē klaju cilvēcisko nesaderību nobružātajās attiecībās. Savukārt stāstos “Kā kritīs kārtis” un “Brīnumdaris” kļūstam par lieciniekiem atjaunotu un pavisam svaigu attiecību veidošanās maldīgi eiforiskajam procesam. Neapšaubāmi Ē. Kūlis mīlestības – īstās un šķietamās – periperijām savā daiļradē ierādījis ļoti nozīmīgu vietu, taču turpat līdzās dievišķo jūtu izpausmēm allaž tiek rādīta arī aktuālā sociālā problemātika, un tad autora rakstāmrīks, tēlaini izsakoties, pārvēršas gan par asu nepievilcīgo parādību skalpeli (“Netaisnība”, “Ap auru laiku”), gan līdzjūtības vienkāršo zīmuli atmiņu un ieceru pierakstiem (“Puma, Klāvs un karaliene”). Un, kad būsiet kopā ar rakstnieka personāžiem izbraukājis Liepājas ielas un izstaigājis viņu ceļus un takas, varbūt gribēsies sev un saviem līdzgaitniekiem uzdot jautājumu, kas piešķirts grāmatas pēdējam stāstam: “Vai jums ir skumji?” Atbilde, protams, var būt arī noliedzoša, un par tādu rakstnieks, domājams, tikai priecātos.