“Sirds viņai dega padarīt latviešu zemi svētlaimīgu”, tā par vācbaltiešu muižnieci Magdalēnu Elizabeti fon Hallarti reiz teicis viņas draugs grāfs fon Cincendorfs. Kas bija šī apbrīnojamā sieviete, kuras sirds dega par latviešiem? Daudziem, iespējams, viņas dāsnais ieguldījums, lai vairotu latviešu garagaismu un pašapziņu, maz zināms. Pēc Ziemeļu kara (1700–1721), kļuvusi par Valmiermuižas pārvaldnieci, Hallarte izveidoja pirmo muižas skolu savu dzimtcilvēku bērniem. Valmieras Jēra kalnā viņa nodibināja skolotāju semināru, kura absolventi sāka strādāt plašajā Vidzemes teritorijā, vienlaikus būdami latviešu apgaismošanas misijas pārstāvji. Aktīvi atbalstot hernhūtiešu kustību un nodibinot Vidzemes brāļu draudzi, Hallarte veicināja latviešu nacionālās atmodas pirmsākumus. Līdzcilvēki savu kundzi sauca par ģenerālieni, taču savā sirdī viņa bija Māsa Magda, sieviete, kura labi pazina sirdssāpes, loloja lielas cerības un kaislīgi vēlējās mīlēt.