Tetraloģijas Latvijas simtgades romāni noslēdzošajā daļā savijas Ozolu, Kalēju, Nordenu, Ziemeļu, Balto, Legzdiņu, Tillmaņu un Locānu dzimtu likteņu epizodes, apliecinot – māju un cilvēku stāstiem nav sākuma un beigu. Laikam nav robežu – vakardiena un rītdiena veido šodienu. Laiks ir spirāle, kurā ikviens vijums atgriežas tajā pašā vietā, soli augstāk vai zemāk. Un mēs pa vidu – tik, cik katram atvēlēts. Tik, cik balti, pelēki vai melni, cik mīloši un mīlami... Kāpēc, laikam ejot, nekļūst vieglāk, gaišāk un cerīgāk? Kāpēc vēl arvien jākaro? Savā zemē, pagastā un novadā, sētā, dzimtā un ģimenē? Kāpēc esam tik divdabīgi, svārstīgi, lokani? Ar vienu roku ceļam, lolojam, auklējam, ar otru – iznīcinām, graujam, ārdām? Slavējam, glāstām un lepojamies. Lamājam, nicinām, nolādam, verbāli nogalinām... Cik Latvijā ģimeņu, kur tēvs nav tēvs, māte nav māte, bērns adoptēts, vecāki un vecvecāki spēlē lomu spēles un neviens par īstajiem senčiem nerunā? Cik mājās valda slēpta un atklāta emocionālā, psiholoģiskā un fiziskā vardarbība, par ko visi zina, bet neko nedara? Kā var dzīvot, publiski izrādoties labam, tīram un gaišam, bet ikdienā neatrodot labu vārdu paša tuviniekiem? Nezinot savu pagātni, kaut sapņos neiepazīstot vecākus un vecvecākus? Vai koks bez saknēm var dzīt jaunas atvases?