“Toreiz, kad Padomju Savienība izjuka, Latvijā sabruka arī tās veidotā morāles sistēma. Juku laikos vaļā paspruka instinkti. Pēkšņi uzradās ne vien sekss un prostitūcija, bet arī ubagi, zagļi un pat tādi salašņas, kas varēja no bērnu ratiņiem izmest bērnu, bet pašus ratiņus aizstumt un pārdot tuvējā utenī. Ne vienam vien toreiz nācās pārliecināties, ka, mantu dalot, mīļie radiņi, tuvākie draugi, šķietamie godavīri vai allaž korektie kolēģi var izrādīties vislielākie cūkas. Kam tik mēs esam gājuši cauri atjaunotajā Latvijā! Sertifikātiem, privatizācijai, denacionalizācijai, finanšu piramīdām, politiskiem meliem. Esam pārdzīvojuši importa sludinātājus un stulbus rietumu ekspertus, bijušo īpašnieku atgriešanos, cilvēkus apzogošas naudas reformas un banku krīzes. Bet šis šķietami skarbais laiks tomēr ir mūsējais. Neticu, ka reiz mums kāds iedos labāku, tāpēc nav ko spļaut Dievam sejā. Ja reiz mēs to pārdzīvojām, acīmredzot tāds bija lielais plāns. Tāpēc iztiksim šoreiz bez novēlotām vaimanām – piedāvāju jums dažus baigus un savādus un, cerams, arī kaut nedaudz jautrus stāstiņus, kuri, ticiet vai ne, varēja norisināties tikai un vienīgi Latvijā saldajos deviņdesmitos – bandītu laikmeta plaukumā.” Arno Jundze