Grāmatā iekļautie astoņi stāsti skar skarbas tēmas. Ja tās uzskaitītu, tā vien gribētos smagi nopūsties: jā, tāda ir dzīve... Tomēr stāsti neatstāj vien drūmu, nomācošu iespaidu, jo, pirmkārt, ļauj izbaudīt valodas un kompozīcijas “odziņas” un, otrkārt, katram no tiem cauri vijas arī lielāka vai mazāka, kaut tikko jaušama prieka stīdziņa – par dzīvi un dzīvību, par tuviem cilvēkiem, par katras dienas nozīmīgumu. Tie ir stāsti, kas saasina lasītāja jūtas un domas, kuras neatstājas vēl ilgi pēc tam, kad pāršķirta grāmatas pēdējā lappuse. Pati autore par savas grāmatas tapšanu stāsta šādi: “Es nevaru aizturēt elpu, un tieši tāpat nespēju sevī aizturēt stāstus. Vajag iz-elpot un vajag iz-stāstīt. Tikai tā var dzīvot. Tikai tā var ie-elpot un būt. Sāku rakstīt nesen. Un nekādi, nekādi nespēju izskaidrot, kā mani stāsti rodas. Tie ir manī iekšā, un es tos izstāstu. Tieši tik neparasti vienkārši tas ir.” Tieši tādas – reizē neparastas un vienkāršas – ir Lauras Vinogradovas “izelpas”.